Es mostos katru dienu tajā pašā laikā, tajā pašā telpā, ar to pašu skatu aiz loga. Dzīve rit pareizi darbs, ģimene, pienākumi, sarunas, kurās viss ir saprotams un paredzams. Un tomēr kaut kas tajā visā klusi trūkst. Ne naudas. Ne cilvēku. Ne kustības. Trūkst kaut kādas sajūtas.
Es meklēju dzīvē kaut ko īpašu. Ne skaļu, ne spožu, ne tādu, ko var nopirkt vai parādīt citiem. Kaut ko, kas nav piesiets ikdienai, bet kas spēj to piepildīt īstajos brīžos.
Reizēm tas parādās sīkumos negaidītā sarunā, vēja brāzmā, kas uz mirkli apstādina domas, vai sajūtā, ka pasaule elpo kopā ar mani. Tajos brīžos es saprotu: es nemeklēju aizbēgšanu no ikdienas. Es meklēju dziļumu tajā.
Man vajag kaut ko, kas savieno mani ar sevi. Kaut ko, kas atgādina, ka es neesmu tikai loma, pienākums vai grafiks. Ka es esmu cilvēks ar iekšēju telpu, kurā var būt miers, jēga un klusā laime.
Un varbūt tas īpašais nav galamērķis. Varbūt tā ir pati meklēšana apzināta, godīga, dzīva. Jo kamēr es meklēju, es jūtu. Un kamēr es jūtu, dzīve kļūst pilnāka nekā jebkura ikdienas rutīna.