Šķiros no sava mīļā un uzticamā Pasātiņa, ar kuru kopā esmu pavadījusi 8 gadiņus. Pasātiņš joprojām štrams un izskatīgs, esmu apzinīgi rūpējusies par viņu (taisnības labad gan jāsaka, ka to darīja mans vīrs), tāpēc viņš savos 15 gados ir vēl ļoti iekārojams. Pasātiņš man bija ļoti īpašs – kā nekā elegants pārejas modelis 3C, tumši brūnā, gandrīz melnā krāsā, jaunas ziemas un vasaras kurpes, jauns sajūgs. Pašai jau ir drusku žēl atdot savu Pasātiņu (dažreiz es viņu mīļi dēvēju par Jefiņu – tas no numura zīmes JF ), bet man diemžēl ir pienācis tas vecums, kad gribas visu mazliet augstāku – gan dīvānu un datorkrēslu, gan arī mašīnu, (lai var šikāk izkāpt, nevis iztuntuļoties). Ģimene arī saka, ka pietiek braukt ar manuālo kārbu, jāpāriet uz ”automātu” (laikam šaubās par manām spējām, ha. ). Tāpēc gribas atdot savu Pasātiņu kādās gādīgās rokās, jo viņš to ir pelnījis un viņam ir laba aura (pirms manis ar Pasātiņu brauca viens foršs mācītājs).
Bet vislabāk jau apskatīt manu draudziņu dzīvē un darbībā, tāpēc, ja ir interese, var zvanīt man.